Ziniet tādu sajūtu, ka pazīstat cilvēku diezgan ilgu laiku un tad vienkārši vienā brīdī vairs negribas ar viņu runāt? Es, ja tā nopietni, pat nesaprotu, ar kuru vietu viņš domā. Un tad būs kārtējo reizi jāuzklausa sūdzības utt., kaut gan pie visa viņš pats ir vainīgs. Jā, tieši tā es tagad jūtos, un par to neesmu īpaši apmierināta, un vistizlākā sajūta - es to nevaru nevienam pastāstīt, jo es pati nesaprotu, vai tas ko es jūtu, patiešām ir tas, ko es jūtu. TIZLUMS.
Esmu laukos, un man te nenormāli sāk patikt. Pat nezinu kāpēc.
Pa šitām dienām daļa no dzīves apgriezusies pa 360 grādiem, par ko esmu ļoti priecīga. Un man te reāli nav ko rakstīt.
Drīz brīvlaiks, plāni jau +/- gatavi. Katrā ziņā mājās nesēdēšu /devil/ hehe! Bāāāj.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru