Te ļoti sen nekas nav rakstīts, tāpēc varētu šodien paspaidīt pogas.
Pārlasu vecos bloga ierakstus un sapratu, ka esmu tik daudz ko aizmirsusi. Tagad tāds smaids (pa miljonu) uz sejas. Pie tam esmu laimīga par to, ka tās 2 gadus vecās atmiņas vairs nenāk prātā, un ja tomēr ienāk, tad tas ir uz 10min maksimums. Par viņām vienkārši pasmaidu un ar to viss izbeidzas. Prieciņš man :)
Šodien brīvlaika pēdējā diena. Brīvlaiks bija vienkārši perfekts. Nevienu dienu nesēdēju mājās, tas priecē. Bet no otras puses, varēju vismaz vienu dienu pasēdēt, citādi man joprojām nav izlasīts izdirsts Čehovs. A jānodod ta rīt.
Tagad tik nenormāli gribas, lai šodien beigtos nevis rudens brīvlaiks, bet pavasara. Jā, pavasara, man tik nenormāli negribas skolu, negribas rīt jau 8.00 redzēr pārlaimīgo Rikiju. Rīt vismaz atsēžamas stundas. Stulbais Čehovs.
"Tieši tās gaismas un krītošais sniegs atgādināja tos laikus, kad ar Pelmeni sēdējām Kaprīzes pagalmiņā, ēdām Topmaizi ar vistu un dzērām Latte ar vaniļas sīrupu." šitas tikko tā iedeva pa nerviem. Iedomājos to skatu un tirpiņas pāri ķermenim. Okej, iedodiet man Ziemassvētkus un tad pa taisno pavasari. :)
Kas man nepatīk brīvlaikos - es ēdu nevis tāpēc, ka man gribas ēst, bet tāpēc, ka nav ko darīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru