Gribas te iebliezt kādu emotional tekstu.. Diez vai šodien tāds būs, bet katrā ziņā tā tagad jūtos - jūtos kā puteklis.
Nav gruzīgais, bet tā dīvaini ir. Mūzika un bildes tā iespaido. Un vārdi. Sapņi, kuri nav realizējami..vismaz ne tagad. Tik sāpīgi domāt par lietām, kuras nav iespējamas. Jūtos, ka pamest plīša lācītis, kurš ilgojas pēc apskāvieniem. Un smiekli vairs nenāk par lietām, par kurām smējos nedaudzās minūtes atpakaļ. Aizbēgt. Aizbēgt prom no domām, sapņiem, atmiņām. Aizbēgt prom no visiem. Palikt klusumā. Palikt vienai. Just kā asaras straumēm plūst pār vaigiem. Dzirdēt, kā tās nokrīt uz grīdas, radot dobju skaņu. Aizmirst... Vienīgais, ko vēlos.. Aizmirst visu, iztīrī galvu no domām, kuras moka mani jau ilgāku laiku.. Neatcerēties neko.
Vairs nezinu, ko vēlos. Tik kaitinoša sajūta.. Gribas beidzot tik skaidrībā, gribas saprast, ko patiešām gribu, kas man patiešām ir vajadzīgs. Cik ilgi vēl tas viss stiepsies garumā?.. Liekas, ka tas vairs nekad nebeigsies, liekas, ka mūžīgi nāksies domāt un atcerēties tikai par vienu..
Tik daudz kas vēl uzkrājies, pilnīgi nezinu, kā lai to izklāsta. Reizēm šķiet, ka pietiktu ar kliedzienu, bet ne šoreiz.. Gribas kādu blakus, kuram var teikt visu, kurš nesmiesies, kuram nebūs vienalga, un pat, ja būs, viņš turpinās klausīties, samīļos un ja vajadzēs, raudās ar mani kopā, kurš noklausīsies visu līdz galam, lai cik nesaprotami es stastītu, kuram mana nopūta jau visu izteiks...
Nav gruzīgais, bet tā dīvaini ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru