Your call..

Vakara pārdomas, nakts sapnis un rīta zvans - izklausās tā, it kā tā tam būtu jānotiek - ja vakarā domāju, tad nākošajā rītā saņemu zvanu. Un, tomēr tik patīkami dzirdēt to balsi.. Un kārtējā reize, kad nožēloju, ka neesmu Rīgā, dēēm! ;/
Beidzot nolēmu noklausīties visu To The Sky albumu! Piemīlīgas dziesmas, es jums teikšu! :]

• Kevin Rudolf - Late Night Automatic

Un jau otro dienu cīnos ar mušām.. Gulēt no rītiem īpaši nesanāk, jo līdz ar pirmo gaismas stariņu mušas uzdarbojas un ieņem manas rokas un seju.. Brrr!!
* * *
Izgāju cauri saviem bloga ierakstiem.. Pat sāk likties - vai to maz rakstīju es? Tik dažādas emocijas un izjūtas katrā ierakstā.. Vai tiešām cilvēks var tik atšķirīgi justies katru dienu? Kas ir jūtas un kas ir cilvēks? Un mums ir tik daudz ieskatu, kurus pārkāpjam, kāpēc? Vai nav tā, ka jokojoties mēs izsakām savas domas, par kurām visi pasmejas, pat neiedomājoties par to, ka daļā no tām ir zināma patiesība. Mēs neieklausāmies viens otrā un tik daudz palaižam garām..
Mūsu ikdienas lielāko daļu aizņem lietas, kuras mums nav nepieciešamas. Viss pat noved līdz pārdomām - ja būtu dotas 15 sekundes, kuru laikā ir jāatstāj pašreizējā dzīvesvieta, cik daudz lietas mēs paņemtu līdzi, un ko tieši ņemtu? Kā jau zināms, mēs katrs paņemtu to, kas mums sirdij tuvāks, un, kad 15 sekundes būs pagājušas, mēs atcerēsimies par vēl kaudzi ar lietām, kuras gribētu paņemt līdzi, bet tam visam vairs nepietiktu laika. Galu galā, kad būsim pārkāpuši mājas slieksni, atcerēsimies, ka aizmirsām paņemt pat visparastākos sērkociņus vai kādu citu svarīgu lietu.. Bet nu jau būs par vēlu..
Vai arī - ja būtu dotas 15 minūtes, lai atvadītos no cilvēkiem, no kuriem mēs atvadītos vispirms?
Ja piedomājam pie šī visa, tad sanāk, ka lielākā daļa nemāk ārkārtas situācijā izdarīt izvēli starp svarīgāko un tīkamāko, ka laiku tērējam nelietderīgi un ka, principā, mums ir tik ļoti maz tuvu cilvēku!! Bet tiešām, vai tad tos mīļos Ziemassvētku apsveikumus mēs rakstam pilnīgi visiem? Nē! Kaut gan draugiem.lv draugu saraksts ir pārbāzts..
Katrs mēs dzīvojam pēc saviem nosacījumiem, un tas būtu normāli, bet kam tas viss vajadzīgs? Kāds pajokojot, uzdodot jautājumu, "vai tu kādreiz vari paklusēt?" un tu klusē, bet līdz ko apklusti, tā atkal kādam būs slikti, jo tu nerunā. Cilvēki bieži vien neapzinās, cik viņiem ir jābūt pateicīgiem, par to, ka viņi ir dzīvi. Mums ir iespēja katru rītu pamosties, atvērt acis, un veidot savu dienu tādu, kādu mēs to vēlamies redzēt. Un katrs mēs esam atšķirīgs, jā, bet mūsos ir arī kaut kas kopīgs. Mēs spējam paust emocijas, sajust mīlestību, izteikt savu viedokli, saprast un palīdzēt citiem.. Tu neesi pietiekami laipns, neesi smaidīgs, cilvēki iet tev garām, taisot milzīgu loku, bet iemācīties viņus ignorēt ir sasniegums..un es to māku.. Neņemt citus vērā daudzi sauc par maksimālismu, daudzi par nevērību, bet man ir vienalga.. Es vienkārši iemīlos.. Jautājums - kur vai varbūt kurā?
* * *
Yeah! Pārlasīju iepriekš rakstīto - brīnumaini man tie noskaņojumi.. Ir dienas, kad pat vienu jēdzīgu vārdu uzrakstīt nevar, ir dienas, kad vārdi prātā maisās kā putra katlā - spēj tik visu pierakstīt..
Dienas turpinājumā klausījos tādus mierīgus gabalus:

• Secondhand Serenade - Your call
• Metallica - Nothing Else Metters
• Within Temptation - Memories
• Lil Rain - Adore You

Visiem bāāj!!! ;**