Tik patīkami būt brīvai, bet tajā pat laikā vientulība nomāc.. Bet tamdēļ dzīvē dota izvēle starp melnu un baltu, starp gaismu un tumsu, starp kopābūšanu un vienatni.. Un jā, man patīk kopābūšana.. Un, ja ir kopā, tad tā, lai ir labi.. Un pie velna visi likumi un noteikumi - man ir sava teritorija, un man ir labi.. Man vajag telpu būt pašai..Domāju un svārstos - gaidu, kad šīs neaprakstāmās sajūtas beigsies (drausmīgi nesakarīga loģiskā domāšana), bet tajā pat mirklī plānoju, ka sajūtas nebeigsies nekad, kaļu plānus.. (šī stulbā lidināšanās mākoņos)..
Neuztveriet neko no šī rakstītā nopietni.. Tāds domu apkopojums. Bla, bla, bla.. Vispār tikai nesen sapratu, ka brīvlaiks, jā, veselu divarpus mēnešu brīvlaiks, ir sācies.. Priecīga? No vienas puses jā, lieliski! Tik daudz brīva laika, kuru varu sabīdīt, kā gribu, bet no otras puses, laika ir par daudz - tad vairs nezinu, kur likties, tad jāsāk krāmēt kārtējie plaukti, un kā tas sanāk, ka katru reizi kārtojot, izmetu precīzi tādu pašu maisu ar atkritumiem.? ;?
Un kāpēc tik daudzi cilvēki atgādina tevi? Kaut vai uzvārda dēļ..
"Varbūt tiešām ir tāds brīdis, kad vairs nevajag uzbrukt dzīvei, bet aizsargāties no tās kā no senas, uzbāzīgas draudzenes."Mmm, varbūt viss vēl mainīsies? [smirk]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru