Pirms tiem nedaudzajiem mēnešiem, kad vēl bijām līdz kaklam iegrimuši sniega kupenās, man bija viens mērķis - uzkāpt pēc iespējas augstāk pavasara zaļojošajā burzmā un ziedošajās pieneņu pļavās.. Tad man tas apriebās un bija jauns mērķis - pastiepties uz pirkstu galiņiem, pacelt augšā plaukstas un sajust vasaras silto elpu. Es kāpu, kāpu, gāzos, cēlos un kāpu.. Līdz sajutu, sajutu tikai vieglas lietus lāses .. vai arī asaras.. tavas? vai arī savas? zinu, paredzu, jūtu.. Kāpēc nevar piepildīt tieši to, par ko sapņo? Jo ir apziņa, ka to izdarīt ir neiespējami? Vai arī bailes par to, ka nezini, kurp aizvedīs turpmākais ceļš? Toties tagad viss ir vienkārši - nav ne mērķu, ne sapņu.. Dzīvoju, atceroties pagātni, birdinot neskaitāmas asaras un mokot savas tā jau samocītās smadzenes, domājot par to, par ko domāt nav jēgas.. Bet neko padarīt - tāda ir dzīve. Vispār liekas, ka mana dzīve ir atkarīga no laikapstākļiem - kad spīd saule, liekas, ka dzīve sāk iet uz augšu, kad līst lietus - noskalo visu foršo un patīkamo. Un ik pa brīdim iespīd kāds saules stariņš, kurš dod cerību pat tad, kad tāda nav iespējama. Un forši, ka kāds saprata, ko es ar visu šito gribēju pateikt, bet man patīk runāt tā, ka citi neko nesaprot..
Fēlikss Ķiģelis - Vējā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru