Even If I say, It'll be alright

Esat pamanījuši, ka netā pēdējā laikā nav ko darīt? Tieši tāpēc paglābjos no nekā nedarīšanas šeit. Blogs, rakstīšana pa šiem mēnešiem ir kļuvusi man tik ļoti tuva lieta, ka sēžu te pat biežāk nekā tik ļoti izslavētajos draugos..

"Tas ir tik dīvaini.. Tu gaidi, gaidi, bet viņš nav! Un tad- bāc!- ir un saka, ņem, ņem!!! Bet, nu jau vairs nevajag!"

Ziniet, ir tādas dienas, kad gribas izskriet ārā, ieskriet kādā pļavā ar asarām acīs un izbļaut visu kas sakrājies uz sirds.. [ Liekas, ka, raudot klusībā, asaras nevis palīdz sāpēm iziet, bet tieši otrādi, liekas, ka tās savās visas sāpes kopā un ievelk tevī atpakaļ.. ] Vai vienkārši iekrist ar seju spilvenā un raudāt, raudāt, raudāt, kamēr galva no sāpēm nesāks plīst pušu.. Bet ar asarām ir par maz... Daudzas lietas paliek dziļi sirdī, un tās ir kā pamats jaunām sāpēm.. Samīļosi? ;*

Brīžiem pat liekas, ko es "šeit" daru.. Liekas, ka esmu "atsūtīta" uz šejieni, lai izjustu sāpes.. Stūūlbi!!

"Uzticēties vīrietim ir tas pats, kas sist galvu pret sienu un ticēt, ka nesāpēs."

Domas: Galvenokārt par viņu.. /mm/