Aizgrauzts pīrāgs

It kā rakstīt reāli nav ko, bet tik ļoti gribas. Gribas uzrakstīt visu, ko tagad jūtu. Nē. Labāk pasēdēt ar kādu kaut kur nomaļā vietā, piemēram, mežā un visu izstāstīt. Bet arī tas nebūs tas. Jūtos tik šausmīgi dīvaini. Atkal tās domas, kuras pārklājās ar tādu pašu stāstu tikai no cita cilvēka. Dīvaini. Pie tam no cilvēka, ar kuru tā īsti pat runājusi neesmu. Saprotu, ka tagad atkal ir tā sajūta, ka, jā, jāuzraksta, bet ko? Un rakstīt, tikai dēļ tā, lai... Vispār jēga rakstīt? Ja man tā gribas, tas vēl nav arguments. Un, ko es galu galā uzrakstīšu? To pašu - "čau, kā iet?", lai atbildē saņemtu "normāli, kā Tev?"? Un lai viss pārējais vakars būtu pilnīgi un galīgi sadirst? "Tak saņemies vienreiz!" Šis teikums manā galvā skan jau veselu pusotru gadu. Un kas tieši man liek tā uzvesties. Tās fakinnenormālismukās acis? Jā, smukas, un? Balss? Balsij nav ne vainas, piekrītu. Kas vēl? Rokas, lūpas? TAK IZBEIDZ VIENREIZ SAPŅOT!