Tu slīdēji...un aizslīdēji

Ir gandrīz deviņi vakarā. Aiz loga patīkami līst un ir tik patīkami apzināties, ka diena nav nodzīvota veltīgi - tā bija produktīva un patīkama. Tā patīkamā sajūta, kad visi apkārt liekas tik simpātiski un jauki (izņemot to neglīto čali krastmalā, kurš vairāk atgādināja pedofīlu, nevis parasto mirstīgo). Tā perfektā sajūta, kad mājās vari ienākt ar nesamākslotu smaidu uz sejas un sajust to patīkamo kņudoņu pakrūtē. Tā sajūta, kad ieej interneta pasaulē un Tevi sagaida sirdi sildoša vēstule, kuras dēļ smaids uz sejas pagarinās līdz ausu līmenim un, protams, tā sajūta, kad var iemīlēties cilvēkā..drīzāk nevis pašā cilvēkā, bet viņa `rokrakstā`.
Šodien Jānis Ziemeļnieks ar savu dzeju "Rīga" atļāva pabūt vietās, kurās tik bieži nemaz neuzturos, piemēram, Reval Hotel Latvia 27.stāvā - skats vienkārši fantastisks, it īpaši pēc septiņiem vakarā. Šodien uz Rīgu nācās raudzīties ar nedaudz citām acīm, it kā ar tām pašām, bet no cita skatu punkta. Ziniet, Rīga ir tik nenormāli skaista. Īpaši tumsā. It īpaši skatoties no augšas.
Tikko pārlasīju iepriekšējā ieraksta rindiņas. "Pulkstenis ir 22:22 un mana šī brīža vēlme varētu skanēt šādi: "Kaut ar jaunu nedēļas sākumu sākatos jauna, superīga dzīve". Ja, brīdī, kad to rakstīju, tas šķita nereāli, tad šobrīd tas liekas ticami un pilnīgi reāli - nedēļa ir iesākusies labi, pat perfekti. Un, ja vēl varētu ticēt vecajam, labajam teicienam - "Kā nedēļu iesāksi, tā pavadīsi", tad šī nedēļa pilnīgi noteikti varētu būt pretstats visām iepriekšējām skolas nedēļām.
Šīs dienas vakaru vēl vairāk uzlaboja divi jauki puiši, kuri iesāka savu runājamo ar to, ka Origo laukumā nedrīkst filmēt. Viņi runāja tik ticami, ka man vienkārši nācās noticēt. *tā sajūta, ka Tu tiec izjokots*, kā arī kāds garš, uzvalkā ietīts mormonis, kurš man uzsmaidīja. Tas bija diezgan dīvaini, bet vismaz patīkami.
Vakars izvērties tik labs, ka šobrīd galīgi negribas to bojāt ar sasodīto matemātiku. Ceram, ka divu fiziku laikā es paspēšu kaut ko iemācīties.
Šī vakara dziesmu varat izvēlēties paši, jo šodien ar Megiju Rīgas centrā, šķiet, izdziedājām visus latviešu šlāgerus. Lai iet Zilais karbunkulis 

Garlaicība mani gremdē

Sveiki, rupuči, šajā vēsajā rudens vakarā, kad saule jau ir nogājusi aiz horizonta un pulkstens rāda 22:18.
_______________________________________________________________________________

Pulkstens ir 22:22 un mana šī brīža vēlme varētu skanēt šādi: "Kaut ar jaunu nedēļas sākumu sāktos jauna, superīga dzīve". Lai cik ļoti es to gribētu, tas nav reāli. Nē, nē, nē, mani nav pametis puisis, neviens mani nav sāpinājis un neviens nav miris. Vienkārši mana dzīve ir palikusi tik ļoti garlaicīga. Pietrūkst ekšenu, pietrūkst jautrības, pietrūkst tā dzīve, kura bija gadus 3 atpakaļ. Labi, nē, pat gadu atpakaļ viss bija pilnīgi citādāk - labāk. Tagad pilnīgi tāds iekšējs nemiers parādījās. Parādījās vēlme kaut ko mainīt, izdarīt kaut ko, lai viss būtu savādāk. Un te atkal priekšā STOP zīme.
Kā par laimi, neesmu viena šāda nelaimes čupiņa/kaudzīte/uzkalniņš/grēdiņa utt. Megijai šitas pats mēsls uznācis virsū un mēs abas nonācām pie slēdziena, ka kaut kas ir steidzami jāmaina. Bet ir viens `bet`! Kas un kā jāmaina? Viena no iespējām bija beigt heitot klasesbiedrus. Bet tas pilnībā nav iespējams. Es nevarēšu ieiet kabinetā ar tik priekpilnu ģīmi, kā to darīju 9.klasē, zinot, ka klase ir pilnīgs mēsls (Lai mani piedod visi klasesbiedri, kuri šo te lasa). Otrs variants bija sākt darīt kaut ko pēc stundām. Bet te parādās otrais `bet`. Lai darītu kaut ko, kas interesētu, vajag naudu. Trešais (nē, šis laikam bija otrais, bet otrais bija trešais. Enīvēj, nekādas starpības), nonācām pie slēdziena, ka varbūt vajadzētu iepazīties ar jauniem cilvēkiem, jaunu kompāniju. Un kā ceturto varētu minēt faktu, ka varbūt, lai kaut ko pamainītu dzīvē, būtu jāsāk dzīvot atsevišķi. Bet kārtējais `bet` stājas ceļā - NAUDA. Tā pēc vidējiem aprēķiniem spriežot, tuvākajā nākotnē nekas labs man nespīd. Tāda milzumliela aizdoma, ka kaut kad ļoti drīz sākšu ienīst lielāko daļu, ko pazīstu. Stulbi, a ko darīt? Kā pirms dažām minūtēm teicu Skype: "Cuzya: ajj, man tik ļoti, ļoti, ļoti riebjas mana dzīve :DDDDD izklausās diezgan.. ammm.. pašnāvnieciski :D" Bet tā ir.
Tagad varētu pāriet pie nedaudz jautrākas tēmas. Visu nedēļu nebiju skolā, jo redz man vajadzēja saslimt ar faringītu. Vismaz atbrīvojums no skolas un divu nedēļu atbrīvojums no sporta.

Jauku jums vakaru, labu dzīvi un tiekamies kaut kad, kad man to gribēsies.