rudenC

Apsolīju, ka ielikšu te savu literatūras mājas darbu. Nu, lūk.


Septembris bija pārklājis pār zemi savu melno palagu. Bija iestājusies nakts. Es gāju satikt viņu – savu vientulību.
Piestāju kādā tumšā vietā, kuru apgaismoja viena pustumša laterna. Vienīgie iemītnieki bija noklīduši kaķi un dīvaina paskata suņi, kuri vairāk atgādināja izsalkušus un novārgušus vilkus. Kaut kur tālumā varēja dzirdēt bezpajumtniekus, kuri cīnījās par pēdējo ēdiena atlieku, kuru bija atraduši uz ietves. Apsēdos uz soliņa. Tas tumsā izskatījās kā biedējošs koka zars, kuram lapas jau apbirušas ar septembra rūsu un kurš nupat, nupat saķers mani aiz rokas un ievilks man nezināmā, melnā tumsas pasaulē.
Viņa – mana vientulība šodien kavējās. Katrs mirklis, ko pavadīju, sēdēdama uz soliņa, kļuva aizvien baisāks. Man negribējās šonakt te palikt vienai. Es neizturēju un sāku viņu meklēt. Lēnā solī devos uz priekšu. Pirmās krāsainās septembra lapas čaukstēja man zem kājām. Lietus, kas lielām lāsēm bruka man virsū, bija tik auksts, ka gribējās pēc iespējas ātrāk tik iekšā siltumā. Bet, nē, es gāju meklēt viņu – savu vientulību. Bet varbūt viņa sajuta, ka šodien man negribas viņu redzēt, negribas kārtējo reizi nakti pavadīt ar viņu? Vai viņa slēpās?
Sāku just rudens drēgno laiku. Kaut kur tālu starp darvas melnajiem mākoņiem parādījās pirmās zvaigznes, pagalmos varēja redzēt miglu, bet mana vientulība vēl nebija manāma. Apstājos zem kāda bērza, caur kura lapotni nevarēja manīt tumšās debesis, lai kaut nedaudz pasargātos no lietus. Uzpūta nepatīkams vējš un bērzu zars mani apskaudams teica: Tava vientulība ir izdomāta. Tu esi vientuļa, tādēļ, ka esi zaudējusi ticību. Bez ticības dzīvot nevar.
Es sapratu, ka septembris ir tik maģisks rudens mēnesis. Var skatīties debesīs, kurās virpuļos neskaitāmas oranžas un dzeltenas lapas, un domāt par savu vientulību, kura noteikti ir man blakus un gaida to mirkli, kad man aptrūksies ticība pašai par sevi. Septembris, tas ir mēnesis, kad vientulība ir vajadzīga zeltītajām lapām, kuras pavada pēdējās dienas, kurām pēc krāšņās virpuļošanas neatliks nekas cits kā gulēt uz zemes un katru dienu sajust kā kāds dzeltens gumijas zābaks uzkāps uz ķermeņa.
Es apgriezos un gāju prom, atstājot aiz sevis tumšo un drūmo vietu, kuru apgaismoja viena pustumša laterna.