Forever or never

Principā jau esmu pietiekami atgājusi no vakardienas, lai sāku normāli rakstīt. :)

Rīts iesākās diezgan traki ar stipru kafiju bez cukura. Aiz loga smidzināja pavasara lietus un uz koku zariem sēdēja putnu bariņš. Sāku domāt, ka jāiet uz mājām. Paceļu no grīdas savu pusizlādējušos telefonu un speru vienu soli ārā no gultas. Kā par brīnumu, tas nemaz nebija tik grūti, kā sākumā šķita. Izgāju ārā no mājas un mani uzmundrināja dažas vēja šalkas. Ārā sēdēja lielākā daļa no vakara ļaudīm. Apsēdos turpat, blakus viņiem, un centos atcerēties kaut mazumiņu no tā, kas vakar notika. Bez panākumiem!! Kā par brīnumu mēs visi klusējām.. Tā bija diezgan biedējoša sajūta.. Tā vien gribējās pajautāt, "kas noticis?", bet ķermenis mani neklausīja. Momentāli prātā ienāca "Mūzika no lielās rozā mājas"!! ... Nē, nē, nē, cilvēki, viss ok!! Mēs visi vienkārši izbaudījām pavasara tuvošanos!! Nekad vēl neesmu sajutusies tik labi.. gluži kā ekstāzē!! - Sēdi starp foršiem cilvēkiem un jūti, kā pavasaris pamazām iemājojas tavā ķermenī! Izklausās pēc kaut kāda narkomānu bariņa, kurš sēž Maskačkā uz soliņa un gaida, kāda šoreiz LSD iedarbība gaidāma...kādu "ceļojumu" šodien nāksies piedzīvot.. Vai atkal sajutīsies kā mazs bērns, vai jau stāvēsi kraujas malā, vai būsi tuvu nāvei..Brrr!! .. Bet šī sajūta pazuda mirklī, kad sāku just, ka no maniem matiem sāk pilēt lietus lāses. Beidzot visi sarosījās, ātrumā "izbrauca" cauri tam, kas bija noticis un paklīda zem jumtiem, bet man nācās mērot 1.5 km garu ceļu uz mājām. Es sajutos kā mazs bērns, kurš nesen iemācījies staigāt..kuram parasta peļķe ir kā vesels okeāns.. skraidīju pa peļķēm, klausījos putnu balsīs un sajutu lietus pieskārienus uz ādas..tad pēkšņi atjēdzos un sāku domā, ko es DARU?? O_O Tas, ko darīju, galīgi nebija man pa prātam.

Atnācu mājas, un mamma mani sagaidīja ar svaigu kļavu sulu [Lick!] Un zināt - Ūdens nav labākais pohu dakteris.. pēc, apmēram, trīs glāzītēm kļavu sulas jutos vieglāk!! Tikko apjēdzu, ka jau ir 6diena ;( Laikam būs jādara tā, kā darīju sapnī.. Kliedzu, cik varēju, ka negribu, lai beidzas brīvlaiks!! Vispār - jo biežāk sēžu pie neta, jo vairāk ir ko teikt!! [Un poh, ka šo ierakstu nerakstu kopš 15.10 ^_^ ]

Man tikko ienāca prātā tāda doma - kāpēc pusaudži ir tik "mainīgi"? Atceros vēl to laikus, kad skrēju pa lauku un vācu visādus zaļus zāles stiebriņus, kurus varētu izmantot olu krāsošanā.. Bet tagad? Tikai retais atceras, kas ir LIELDIENAS, kas ir olu krāsošana.. skumji..
Kā mēs, mazi būdami, svinējām dzimšanas dienas?
Tradicionāli - Sēdējām McDonaldā ar sakrāsotām sejām, gājām uz saldētavu, kur pēc darbinieku domām sēdēja pingvīns, Un mēs visi tam ticējām! Vēlāk saņēmām balonus..
Kas ir tagad?
Tradicionāli - Liels galds, daudz cilvēku un pudeles, pudeles, pudeles.. pālis..nolaišanas..vemšanas..pārpratumi..bezfilma. No rīta lāpīšanās, vakara atcerēšanās un nez kāpēc, mēs par to smejamies..jo tas ir smieklīgi? Bet ja reāli aizdomājas... :? Dīvaini! Vai tad n-tos gadus atpakaļ mēs domājām, ka pārvērtīsimies par tādiem dzērājiem? Nē, taču!
Jāā, principā varētu rakstīt vēl un vēl, bet nespēju uzrakstīt to, ko domāju!!

Nu ko.. Gribas visus apsveikt Lieldienās!!