Atkal atslēgties kopā ar visiem.. – dažu stundu gara pasēdēšana, veco draugu lokā. Atkal pārklausīties 80.gadu dziesmas, kurām klavieru un ģitāras instrumentālais sakopojums atskan skanīgā normāltempā un pakāpeniski tiek iekļautas atbalsošanās efektā, radot skanošo virpuli, līdz pat zosādas iestāšanās brīdim, patiesi laba izjūta.
Bet nu tagad, pat tas vairs nelīdz. Prāts ir spēcīgs un grauj visu iekšbūtību. Šauties, dzēsties, gruzīties, vēl kaut kā. Kaut reizi nedēļā ieskatīties kalendārā un apsveikt kādu vārda svētkos.
Nu B*E! Tā pat es nevaru izteikt savu domu līdz galam, un tā katru reizi, kad nopietnība pārņem manu galvu. :/
Tāda pati sajūta, kā apmaldīties piemājas dārziņā, ar savu uzjautrinošo suni, kurš vienmēr ostās pa priekšu un mēģina uziet kāda svešinieka pēdas, kuras, nezin kādēļ, līdzinās kaimiņa pēdām.
- Quiet Riot - It`s not so funny
Viss sākās ar nelielu ieķeršanos viņa izskatā: Vairs nebija to viegli cirtoto, pūkaino matu, kā katru reizi centos lielajā pūlī saskatīt tās melnās bikses un melnos VANS šūziņus.. Tagad neko neredzēju.. pēc brīža sāk zvanīt telefons..paceļu.. No turienes viņa fakin` piemīlīgā balss.. "Čau, kur esi?" *pārskrien tirpiņas* "Ēē, stāvu pie O." .. "Okīc, gaidi. Tulīt būšu." Jūtu, ka sirds sāk straujāk pukstēt mmm.., jūtu, ka nāk miegs shit.. Sataisu pēc iespējas normālāku ģīmi.. viņš.. viņš nāca pa kāpnēm augšā.. Mans ģīmis sāk pārvērsties kā milzīga SMAIDOŠA NOZĪMĪTE.. Ātri apslēpju smaidu.. nedaudz uzsmaidu un dziļi ievelku elpu, mirklī, kad viņš samīļo tik stipri, ka sāk aptrūkties elpa. Un tā nu noteikti vairs nav trula ieķeršanās parastā zēnā..ticiet man.. [smirk]
Sawļēe - Gaidam kopā 18. maiju.. Un neaizmirsti par foto. BUČAS :*
Domas: Tu, dzīve, garīgais, vakardiena, jūs [:*]
Skan: Adema - Pain Inside..
Teksts: "I'm not crazy, my reality is just different than your's."
Jūtas: Pavasaris klāt, bet pavasaris manā sirdī jau sen mājo.. Tik dīvaina sajūta, kad izej ārā, tev virsū nekrīt tā baltā pļura, bet gan zem kājām dzirdi vieglu peļķu skaņu, jūti, ka ārā vairs nav -hujzincik vai sajūti aukstu ūdens šalku , kad kāds apdomīgs šoferis nolēmis izbraukt cauri peļķei, tajā mirklī, kad urbjos viņa skatienā..tā nu viņš atstāj pēdas uz manām kājām, un pamazām sāc just, ka ūdens, vieglām straumītēm, ietek iekšā DZELTENAJOS gumijniekos.. Tā nu tu ej uz mājām un dzirdi ne tikai peļķes, bet arī jautro ūdens čalošanu zābakos.. Tik dīvaini, jau ierastajā Bastejkalnā, redzēt nevis sniega kupenas, bet gan jautras urdziņas, kuras cenšas izspraugties caur, vēl neizkusušajam, ledum. Vēl tik gribas redzēt melnu zemi un mazus zaļus asniņus, kas spraucas pretī saulei.
Dzeru: Svaigi spiestu apelsīnu sulu.
Redzu: Fotogrāfijas no vasaras un again prātu nomoka doma par vasaru.
Šodien diezgan daudz depresivitātes. Varbūt vēlāk ko iemetīš`!! :/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru